Ar vairāk nekā 100 mūziķu piedalīšanos koncertā “Atgriešanās” 27. maijā Liepājā savu darbību atsāks
koncertdārzs “Pūt, vējiņi!”, kas piedzīvojis pamatīgu rekonstrukciju.

Liepājas Latviešu biedrības nama direktore Vita Hartmane žurnālam Kas Jauns teic, ka 1964. gadā tapušais koncertdārzs un estrāde jau sen prasījās pēc kapitālā remonta. “Kad 2009. gadā uzsāku darbu, estrāde bija diezgan bēdīgā stāvoklī – metāla konstrukcijas apsūbējušas, dēļi satrunējuši, ūdensvads sarūsējis… 2017. gadā pasūtījām ekspertīzi, kurā tika secināts, ka ēkas nolietojums ir jau pat līdz 70 procentiem un tā praktiski ir avārijas stāvoklī. Atceros, ka uz pēdējo koncertu Pūt, vējiņi! estrādē – Līvi Fest – mēs pat būvmateriālu veikalā iegādājāmies kokskaidu plāksnes, ko ieklāt mākslinieku ģērbtuvēs, jo pastāvēja bažas, ka grīdas dēļi var neizturēt slodzi. Estrādes stāvoklis bija neapskaužams un mūsdienām neatbilstošs,” stāsta Vita Hartmane. Tagad pēc ilgi gaidītās rekonstrukcijas Pūt, vējiņi! piedzīvojis atdzimšanu, un tas ir ļoti nozīmīgs notikums ne Liepājas, bet visas Latvijas kultūras dzīvē, jo šī koncertzāle pamatoti ieņēmusi paliekošu vietu mūsu vēsturē. “Domāju, ka Pūt, vējiņi! simboliskā nozīme valsts mērogā ir ļoti svarīga. Tas, kas te notika, – ar visu savu dumpiniecisko dabu, ar hipiju laiku bohēmu, ar māksliniecisko jaunradi – nav pat vārdos aprakstāms. Šeit notikušajos mūzikas festivālos sevi pirmo reizi publikai parādīja daudzi tagadējie Latvijas mūzikas spīdekļi, uz festivāliem cilvēki brauca jau nedēļu iepriekš ne tikai no Latvijas un Baltijas valstīm, bet no visas plašās Padomju Savienības. Festivāls Liepājas dzintars padomju laikos bija kā režīmam alternatīvi domājošo jauniešu salidojums. Atceros, kā šo dumpinieciskumu mēģināja apslāpēt ar visdažādākām metodēm. Piemēram, septiņdesmitajos gados milicija ar autobusiem izveda šos jauniešus ārpus Liepājas robežām, jo saprata, ka viņu vētrainais dumpinieciskuma gars jau paliek bīstams visai pilsētai,” stāsta Vita Hartmane, atceroties vienu no visspilgtākajiem notikumiem, kas satricināja pat visu Padomju Savienību.

Runa ir par 1977. gadu, kad uzstājās igauņu rokgrupa Polyphon. “Tā izraisīja pamatīgu tautas manifestāciju pret pastāvošo iekārtu. Grupa spēlēja ļoti trokšņainu mūziku ar alternatīviem tekstiem. Pēc koncerta publika vairākas reizes izsauca grupu uz skatuves, līdz atbildīgās iestādes pavēlēja koncertu beigt un no estrādes aizmugures izejas aizveda grupu uz viesnīcu Līva. Taču publika bija tik uzkarsusi, ka nelikās mierā, līdz devās gājienā no Pūt, vējiņiem! uz viesnīcu, lai izteiktu igauņiem atzinību. Pa ceļam tika apgāzts tramvajs, izsisti tā logi… Tas bija ļoti dumpinieciski, ar šo brīvības bara gājienu netika galā ne milicija, ne komunistiskā partija,” atceras Vita Hartmane, kas pati bijusi starp šiem vairāk nekā 2000 gājiena dalībniekiem.

Raksts: šeit